Ražojot sēklas pašrocīgi, gūstama lielāka autonomija, turklāt jūs piedalīsieties kopīga mantojuma uzturēšanā. Šo mantojumu veidojušas neskaitāmas paaudzes, taču tas pakļauts straujai izzušanai. Sēklu ražošana ir pilsoniskas nepakļāvības akts. Ražojot sēklas pašrocīgi, tiek izaicināta likumdošana, kas arvien lielākā mērā ietekmē lauksaimniecības ražotājus un ļauj lielajiem sēklu ražotājiem kontrolēt šo dzīvības resursu.
Agrorūpniecības monopols standartizētā un globalizētā tirgū izpostījis tūkstošiem gadu senas lauksaimniecības sistēmas, kas paaudzēm ilgi nodrošinājušas iztiku visām sabiedrības grupām.
Senāk uz mūsu planētas pastāvēja simtiem tūkstošu dažādu dārzeņu sugu, taču mūsdienās tās arvien straujāk izzūd – un pasaules pārtikas apgāde kļūst atkarīga no ierobežota augu sugu klāsta. Savulaik ik reģionā, ik ielejā bija sastopamas unikālas šķirnes, kas pielāgojušās vietējiem vides nosacījumiem. Zemnieku savstarpējā sēklu apmaiņa bija daļa no zemkopības dzīvesveida. Šķirnes pārceļoja.
Rūpnieciskā lauksaimniecība pieprasa ”homogēnas” un ”stabilas” šķirnes, kas ražo vienveidīgus dārzeņus ar ilgstošāku uzglabāšanas termiņu. Tie nav selekcijas kritēriji, kādus, vēsturiski, pielietojuši zemnieki, lai attīstītu daudzveidības ziņā bagātīgas populācijas. Zemnieku attīstītās populācijas spēja pielāgoties, evolucionēt un pretoties vietējās vides mainīgajiem ierobežojumiem.
Rūpnieciskā lauksaimniecība saasina augu slimības. Monokultūras, kas uzskatāmas par pārmērīgi vienkāršoto un mehanizēto agrāro sistēmu pamatu, izraisa neatgriezenisku ģenētisko eroziju, kas nākotnē sola vienīgi badu. Monokultūras ir apvainojums zemnieku paaudžu neizsmeļamajiem, radošajiem centieniem.
Eiropā vērojamā, arvien ierobežojošākā likumdošana pieprasa sēklu ražotāju izveidoto šķirņu reģistrāciju oficiālā katalogā, kurā noteikti stingri kritēriji – šķirnei jābūt atšķirīgai, homogēnai, stabilai. Kritēriji izstrādāti saskaņā ar intensīvas ražošanas vajadzībām, un tie nav piemēroti mantojuma sēklu ražošanai vai sīkajiem zemniekiem. Tie, kas likumu neievēro, var tikt iesūdzēti tiesā, kā ”Kokopelli” organizācija to jau vairākkārt pieredzējusi Francijā. Šādi likumi ir apkarojami. Viens no labākajiem pretošanās veidiem ir sēklražotāju pulciņa palielināšana – neatkarīgi no tā, vai sēklu ražošana norisinās likumīgā vai nelikumīgā ceļā.
Mēs dzīvojam krīzes un konflikta laikmetā. Katrs karš, katra ekonomiskā krīze mudina indivīdus un sabiedrību kopumā atkārtoti izvērtēt savas pamatvajadzības: jumts virs galvas, apģērbs, pārtika. Mūsu stāvoklis nav daudzsološs. Vairums pilsētnieku vairs neprot izaudzēt dārzeņus, bet zemniecība – sēklu ieguves ziņā – ir gandrīz pilnībā atkarīga no dažiem multinacionāliem uzņēmumiem.
Grieķijā, Sīrijā un citviet pasaulē – krīzes un kara satricinātajās sabiedrībās – cilvēki meklē piekļuvi sēklām. Sīrijā, Irākā (labības dzimtenē), Afganistānā (kur meklējama daudzu dārzeņu izcelsme) sēklu bankas tikušas sistemātiski iznīcinātas, un lielākoties tās zudušas rietumu uzlidojumu rezultātā. Zudušas nenovērtējamas tradicionālā mantojuma šķirņu sēklas, kuras zemkopji selekcionējuši paaudzēm ilgi.
Ir bīstami šo mantojumu uzticēt vien dažām sēklu bankām (krātuvēm), kas zemniekiem lielākoties nav pieejamas. Pieminēsim asiņainos, galvenokārt urbānos pārtikas dumpjus 21. gadsimta sākumā, ko izraisīja labības spekulācijas un klimata pārmaiņas.
Globālā mērogā – ģenētiski modificēti augi mūsdienās klāj planētas virsmas platību, kas pielīdzināma visai Rietumeiropai kopumā. Meksikā (kukurūzas kultūras dzimtenē) seno, tradicionālo kukurūzas šķirņu graudus piesārņojusi no ASV importētā, ģenētiski modificētā kukurūza.
Piespiedu kārtā ieviestie ĢMO nerisina ne bada, ne uzturnepietiekamības problēmas, nedz arī spēj novērst augu vai cilvēku slimības. Patiesībā tie ir kaitīgi vides un sabiedrības veselībai.
Piemēram, Francijā savulaik īstenotā auzu selekcija tikusi pamesta novārtā, jo izmaksas ir pārlieku augstas, turklāt izzuduši darba zirgi, kam auzas kalpoja kā uztura pamats. Un ja nu kādudien mums nāktos atkal izmantot dzīvnieku darbspēku?
Industriālās lauksaimniecības aizstāvji apgalvo – ĢMO esot vienīgais veids, kā paēdināt arvien augošo populāciju. Taču realitāte ir gluži pretēja – ĢMO apdraud planētas nākotni.
Sīkzemniecības izzušanas rezultātā vairs netiek pavairotas arī daudzas šķirnes, turklāt mums pietrūkst praktisku zināšanu, kā tās audzējamas un kā iegūstamas to sēklas. Sīkzemnieki un dārzkopji ir sēklu glabātāji, tādēļ nepieciešams gādāt, lai viņu skaits arvien augtu.
Minēto iemeslu dēļ – jātiecas saglabāt mantojuma šķirņu daudzveidība, kā arī jānodrošina brīva pieeja mantojuma sēklām, jo tās ir mūsu nākotnes sēklas. Sēklas iespējams saglabāt, tās kultivējot savos dārzos, nevis sasaldējot un uzkrājot gēnu bankās.
Īsfilmas mērķis ir piedāvāt zināšanas, kas ļaus iegūt pašražotas sēklas. Tas nav pārlieku grūti, nemaksā nenieka, turklāt sagādā daudz prieka Sēklu audzēšanas iemaņas nedrīkst būt uzņēmumu algotu speciālistu monopols. Sēklu piekļuve nedrīkst tikt privatizēta – patentēšanas ceļā vai ražojot sterilas hibrīdšķirnes.
Ražojot sēklas pašrocīgi, tiks demitoloģizētas zemkopības zināšanas – un jūs iemantosiet lielāku autonomiju. Sēklas ir mūsu kopīgais mantojums, kuru nepieciešams atgūt un sargāt – nākotnei.
Žaks Bergerāns, ”Longo maï”, 2015. gada jūlijs
