Dzīvības pastāvēšanu nodrošina ikviena organisma unikalitāte, bet rūpnieciskā ražošana pieprasa preču vienādību.
Dzīvas būtnes vairojas brīvi, savukārt rūpniecības pamatmisija slēpjas pelņas gūšanā.
Rūpnieciskais kapitālisms dzīvību uzskata par divkāršu ķecerību.
Pēdējo divu gadsimtu laikā – šīs divkāršās ķecerības iznīdēšana ir tikusi uzticēta rūpnieciskā kapitālisma augu pavairotājiem un agronomijas zinātnēm. Mērķis ir teju sasniegts. Atliek vien uzlūkot pārmēru plašos, pārmēru zaļos industriālās zemkopības laukus, kurus izvagojušas traktoru riepu atstātās rētas un kuros neviens augs nestiepjas pāri kaimiņiem, lai secinātu – triumfējusi vienādība.
Ciktāl apkarojama otra ķecerība, dzīvības patentēšana vainagojusi divus gadsimtus ilgus centienus iznīdēt lauksaimniecības pamatpraksi – pašaudzētu sēklu sēju. Produkcija tiek nošķirta no reproduktcijas, bet reprodukcija kļūst par privilēģiju, kas paredzēta vien dažiem izredzētajiem. Mūsdienās šī privilēģija pieder ”dzīvības zinātņu” kartelim – pesticīdu, herbicīdu, insekticīdu, larvicīdu, ovocīdu, gametocīdu, baktericīdu, moluskicīdu, rodenticīdu, akaricīdu un fungicīdu ražotājiem jeb ”Cīdu kartelim”!
Rūpnieciskā selekcija nav nekas sarežģīts, lai gan to izpratni ”aizplīvuro” ģenētikas zinātnes. Šķirne (vienādības pretstats) tiek aizstāta ar izvēlētā šķirnes auga kopijām jeb kloniem. Rūpnieciskā selekcija ir daudzveidības kapu zvans. Taču paliek vēl otra ķecerība – nepieciešams novērst brīvu vairošanos. Tādus brīnumus spēj piedāvāt jaunā ģenētikas zinātne, radot ”hibrīdgraudu”. ”Hibrīdgrauds” ir agronomijas zinātņu svētā govs un 20. gadsimta augu pavairošanas ”paradigma”.
Pavairošana klonējot ir metode, kas autogāmu sugu selekcijā tikusi empīriski pielietota jau kopš 19. gadsimta sākuma, vienlaikus paplašinoties arī industriālās revolūcijas vērienam. 1836. gadā tā tika klasificēta kā ”izolācijas metode”. Autogāms klons attīsta savu precīzu kopiju, tādēļ ievāktā labība kļūst arī par nākamā gada sēklas resursu. Pagaidām saglabājās ”zemnieka privilēģija”, proti, iespēja sēt pašievāktus graudus.
1920-o gadu beigās franču tehnokrātiskie agronomi ieviesa jaunu sistēmu – prasību, lai visas tirgū ieviestās šķirnes būtu ”homogēnas” un ”stabilas”. ”Homogēna” šķirne paredz visu šķirnes augu fenotipisku (vizuālu) identiskumu. ”Stabilitāte” nozīmē – ik gadus tirgū piedāvājami identiski augi. Duālās prasības nozīmē nepieciešamību radīt ģenētiski identiskus vai gandrīz identiskus augus. Vienādības un stabilitātes prasību ievērošanu pārrauga varas iestādes. Ja jaunā šķirne atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, tā tiek reģistrēta Katalogā, un pavairotājam tiek izsniegts sertifikāts, kas piešķir ekskluzīvas tiesības piedāvāt sertificēto šķirni tirgū. 1960-ajos gados šo mehānismu pārņēma arī Jaunu augu šķirņu aizsardzības starptautiskā apvienība (UPOV), un prasības tikušas ratificētas jau aptuveni 60 valstīs.
Sertifikāts bija paredzēts, lai sēklu ražotāju aizsargātu pret konkurentiem, kas varētu ”piratizēt” ražotāja klonus, taču tolaik sēklu industrija joprojām neuzdrīkstējās apkarot ”zemnieku privilēģiju”, jo lauksaimniecībā līdzdarbojās pārāk liels zemnieku skaits. Sertifikāts bija izdevīgs tradicionālajiem augu pavairošanas uzņēmumiem, kurus vadīja aizrautīgi agronomi. Taču pēdējo 30 gadu laikā pasaules sēklu tirgu pārņēmis ”Cīdu kartelis”. Karteļa skatījumā – ”pirāts” ir zemnieks, kurš sēj pašievāktas sēklas. Eiropas direktīva 98/44 autorizējusi dzīvības patentēšanu, tādējādi nepieļaujot zemnieku ”pirātismu”.
Īsumā, rūpnieciskās augu pavairošanas vēsture ir postošas selekcijas-klonēšanas vēsture, nerimtīgi ekspluatējot daudzveidību, kas radusies zemnieku un dabas sadarbībā – jau kopš augu kultivēšanas un dzīvnieku piejaucēšanas pirmsākumiem. Zemnieki negaidīja, lai ģenētika ”uzlabotu” augus. Par to liecina kultivēto augu šķirņu un selekcionēto dzīvnieku šķirņu plašā bagātība.
1980-ajos gados man bija tas gods vērot izcilo kviešu selekcionāru Klodu Benuī – strādājam kviešu laukā. Man visi augi šķita vienādi. Taču dienas beigās es jau spēju tos aptuveni atšķirt. Arī pats Klods Benuī nespēja izskaidrot, kādēļ izraugās to vai citu augu – no eksemplāriem, kas man šķita identiski.
Selekcija ir atkarīga no ”neklasificējamām” zināšanām, kas nav pilnībā izskaidrojamas. Augu selekcionārus rūpīgajā darbā vada pieredze, kā arī gadiem ilga auga izziņa, empātija vai pat mīlestība [1], akūta novērojumu prasme un agronomiskās zināšanas. Augu pavairotājiem nav jābūt ģenētikas ekspertiem [2]. Ģenētikas ezotēriskā daba iebiedē un aptur tos, kuri labprāt iesaistītos selekcijas darbā. Mērķis – panākt, lai viņi padotos un centienus neturpinātu.
Nav vērts birdināt ”krokodila asaras”, apraudot kultivētās biodaudzveidības zudumu, ja vienlaikus ignorējam industriālā kapitālisma dinamiku, kas zudumus veicina. Juridiskā un regulējošā sistēma, kas veido sēklu ražošanas un tirdzniecības pamatstruktūru, pieprasa vienas vienīgas selekcijas metodes pielietošanu – un tā ir klonēšanas metode, kas ieviesta vien pirms pāris gadsimtiem.
Tādēļ ir nepieciešams cīnīties pret cilvēces negodu – dzīvības patentēšanu. Nepieciešams atmest juridiskas iestrādnes, kas pieprasa īstenot vienīgi daudzveidību iznīcinošas selekcijas metodes. Nepieciešams gādāt, lai ”Cīdu kartelis” vairs neturpinātu dzīvības indēšanu. Taču – tajā pašā laikā – nepieciešama kolektīva organizētība visas pasaules mērogā, lai kultivētu daudzveidību, dalītos sēklās, izplatītu praktiskās zināšanas, kā zemnieki rīkojušies jau paaudzēm ilgi. Mums tas jādara – izdzīvošanas, pretošanās un brīvības vārdā. ”Kokopelli” ir mūsu celmlauži. ”Longo maï” filmā paskaidrots, kā, soli pa solim, iespējams atkal kļūt par savu sēklu un savas nākotnes saimniekiem.
Žans-Pjērs Berlāns, kādreizējais Francijas Nacionālā agronomijas pētniecības institūta (INRA) izpētes nodaļas vadītājs
[1] Ilggadējs INRA augu selekcionārs savulaik, nedaudz nokaunējies, man atklāja: ”Vai zini, kad palieku vienatnē ar saviem augiem, es ar tiem sarunājos.”
[2] Tieši tādēļ ”Cīdu kartelis” izpircis sēklu ražošanas uzņēmumus. Karteļa molekulārbiologi, kas manipulē ar gēniem, nav spējīgi īstenot pilnvērtīgu augu selekciju.
